Rakstos

Drukāt

Carnikavā piemin komunistiskā genocīda upurus un atver novadnieka Leona Kuzminska atmiņu krājumu par izsūtījumu Sibīrijā

.

Represeto pasakums 6613Katru gadu 25. martā pie Latvijas karoga tiek piestiprinātas sēru lentes, lai pieminētu un neaizmirstu tos, kuru dzīves netaisnīgi sabradāja Padomju Savienības īstenotās deportācijas. Šogad aprit 70 gadi kopš, kad 1949. gada 25. martā no Latvijas uz Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku.

No Ādažu pagasta, kurā 1949. gadā ietilpa arī Carnikava, tika izvesti vairāk nekā 90 cilvēki.

Carnikavas novada Politiski represēto kluba biedri arī šogad, kā allaž marta beigās, pulcējās, lai satiktos ar likteņa biedriem, klusuma brīdī godinātu tos, kuru dzīves aprāvās izsūtījumā. Šogad piemiņas pasākumu papildināja īpašs notikums – nu jau mūžībā aizgājušā novadnieka Leona Kuzminska grāmatas “Atmiņas par izsūtījumu Sibīrijā” atvēršana, klātesot arī autora ģimenei.

Autora dzīvesbiedre Elza Kuzminska pastāstīja, ka L. Kuzminskis atmiņas sācis rakstīt, iedvesmojoties no likteņa biedra, ukraiņu tautības izsūtītā, kurš rakstījis dzeju. 1952. gadā L. Kuzminskis sācis rakstīt atmiņas prozā, diemžēl izsūtījumā pierakstītās divas burtnīcas gājušas zudībā šahtā, no kuras viņu pārcēla darbā uz citu šahtu. Kad bija iespēja atgriezties otrā šahtā, kur bija noglabātas piezīmes, tā jau bijusi aizbērta. Atmiņas tapušas arī vēlākos gados un “mums ģimenē tiešām laimējies, ka palikušas šīs atmiņas,” saka Elza Kuzminska.

Divos biezos sējumos apkopotās atmiņas, kas papildinātas ar attēliem, šogad ar Carnikavas novada domes atbalstu ir izdotas grāmatā. Pasākumā klātesošais Latvijas Okupācijas muzeja kurators Ivars Dimdiņš atzina, ka “jebkurš atmiņu krājums, kas dokumentē šo smago periodu mūsu nācijas vēsturē, ir kā atrakts dārgums tautas nemateriālā mantojuma krātuvei.” Laikam ejot šādi personiski stāsti, kas tiek publiskoti, kļūstot aizvien nozīmīgāki, jo nepierakstīti tie aiziet mūžībā līdz ar notikumu aculieciniekiem. Taču tie ir nepieciešami nākamajām paaudzēm, lai saprastu, ko cilvēkiem un nācijai vajadzēja pārdzīvot. Prieks, ka iznāk grāmatas un prieks, ka represētie ir tik kuplā skaitā pulcējušies atceres pasākumā. Kā bieži saka – šī lappuse vēsturē ir diezgan tumša, bet represēto cīņasspars ir daļa no tā, kas ir Latvija, un šajā valsts simtgades posmā ir ļoti svarīgi pateikt, ka latvietis ir diezgan nepiekāpīgs,” pauž vēsturnieks I. Dimdiņš.

Carnikavas novada domes priekšsēdētājas vietniece Genovefa Kozlovska klātesošajiem atklāja, kā divos biezos sējumos mašīnrakstā apkopotais Leona Kuzminska vēstījums ar novada domes atbalstu izdots grāmatā un aicināja novada politiski represētos cilvēkus iesaistīt palīgos jaunāko paaudzi – bērnus, mazbērnus un citus, lai pierakstītu viņu atmiņas, jo tad varbūt jau pēc gada vai diviem, atkal sapulcējoties šajā piemiņas dienā marta beigās, varēs atvērt jaunu atmiņu krājumu.

“Par traģiskajiem gadiem autors atmiņās stāsta tā, ka lasot var gan raudāt, gan smieties,” atzina Izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Elita Terentjeva un pasākumā nolasīja fragmentu no L. Kuzminska grāmatas: “Aizmirst, protams, nedrīkst. Ar katru no mums tas varēja atgadīties. Bet arī lepoties nav par ko – arī bijušajiem uzdots viens un tas pats jautājums – kāds esi šodien, kāda ir tava rīcība. Mans viedoklis – ka visu to izbaudījušajiem jābūt divkārt aktīvākiem, lai šausmas nekad vairs neatkārtotos.”

Carnikavas novada Politiski represēto biedrības vadītāja Aina Sakne iepazīstināja klātesošos ar aktualitātēm Latvijas Politiski represēto apvienībā, pastāstīja par jaunajām komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietām, kas pagājušogad atklātas dažādās vietās Latvijā un, kā allaž, atmiņās pāršķīra izsūtījuma gadu lappuses. Ar emocionāliem priekšnesumiem klātesošos iepriecināja folkloras kopa "Cēlāji" un dziedātāja Ira Krauja.

Leona Kuzminska grāmatu “Atmiņas par izsūtījumu Sibīrijā”, sākot no aprīļa, varēs iegādāties Carnikavas novada tūrisma informācijas centrā Stacijas ielā 5, Carnikavā.

FOTOGALERIJA